Teju pirms desmit gadiem Aizputes ielā pēc pārbūves tika atklāts Kuldīgas pārtikas preču tirgus, un arī šodien tāpat kā senāk tur notiek rosība: ir pārdevēji, un ir pircēji.
Toreiz tirgus faktiski uzcelts no jauna. Tika nojaukti vecie kioski, letes un nojumes, vietā uzceltas mūsdienīgas tirdzniecības vietas, uzlabots ūdensvads, lietusūdens un sadzīves kanalizācija, elektroinstalācija. Apkārt ir koka žogs, soliņi. To paveica SIA "Pretpils", un 2011. gadā tirgus bija izvirzīts starp piecām labākajām Kuldīgas novada gada būvēm. Tagad tirgotāju vasarā esot daudz – pat ap 50, klusāk ir ziemā. „Topa mēnesis ir maijs – tad vairums steidz pirkt stādus. Ir pastāvīgie pārdevēji un tādi, kas nāk sezonāli, piemēram, pārdot ābolus vai bumbierus. Labi mežā aug sēnes, un daudzi piedāvā tās,” stāsta tirgus pārzine Viola Ozola. Viņa novērojusi, ka teju katram pārdevējam izveidojies savs klientu loks. „Te nāk paaudze, kurai pāri piecdesmit. Diemžēl nenāk jaunie – viņi labāk iepērkas lielveikalos. Sarunās mums ir uzdots jautājums: „Ko tur var nopirkt?” Savukārt vecākajai paaudzei tirgus ir kā balzams dvēselei. Viņi nāk agri, ir sapucējušies.” Joprojām tirgus strādā trīs reizes nedēļā: otrdienās, ceturtdienās un sestdienās. Sestdiena ir kulminācija – tad ļaužu visvairāk. „Epidemioloģisko ierobežojumu dēļ gaļas un piena paviljonā vienlaicīgi var atrasties desmit cilvēku, un aiz durvīm veidojas gara rinda, taču noteikumi jāievēro,” uzsver V.Ozola.
Vairāk nekā piecus gadus piemājas saimniecības "Blāzmas" ražu uz Kuldīgu pārdot ved vārmenieki Simona un Guntis Zanderi. Sākuši ar kartupeļiem, bet palēnām daudz kas nācis klāt. „Vēl audzējam kāpostus, burkānus, kabačus, ķirbjus, siltumnīcā tomātus. Esam arī mājražotāji un piedāvājam pašu gatavotus marinējumus,” stāsta S.Zandere. „Nav viegli atrast savu klientu loku, bet, ja tas atrasts, nedrīkst pievilt. Kuldīgas tirgus mums patīk, tikai pircējus vajag vēl un vēl.”
Laidu pagasta piemājas saimniecībā "Bandžēni" izaudzēto Ilzei Prātiņai palīdz tirgot mazmeita Madara Rancāne. I.Prātiņa te darbojas 20 gadus un ir pieredzējusi dažādus pārmaiņu laikus. „Uzcēla jaunu tirgu, bet viss nav gluži tā, kā vajadzētu. Gribētu, lai ūdens būtu visu cauru gadu, bet ziemā to atslēdz. Mums ūdeni vajag, jo ziemā tirgojam arī zivis, tāpēc nesam no labierīcībām. Tāda neizprotama situācija 21. gadsimtā. Par kiosku mēnesī maksājam krietnu naudu – 160 eiro. Nopelnīt var, bet kovida laikā tirgus kļuvis švakāks – daudzi agrākie klienti nenāk.” Laidos tiek audzēti kartupeļi, kabači, citi dārzeņi. „Piecās lielās siltumnīcās ieiet 1200 stādu, pārējās ir mazākas. Pandēmijas laikā cilvēki brauc arī pie mums, un ļaujam produkciju izvēlēties pašiem.”
Pirmo gadu Kuldīgas tirgū produkciju pārdod "Ilzes gardumi", kas piedāvā kūkas, raušus, bulciņas, cepumus, maizi, arī kulināriju: plācenīšus, kotletes. „Panākumi ir labi – jau izveidojies klientu loks. Ja kāds mūs sestdienās nevar sagaidīt, zvana un kāroto pasūta,” saka Ilze Koškevica, kura pirms mēneša apprecējusies, un tagad dzīvesbiedrs Mārtiņš Koškevics esot virtuvē liels palīgs. Jaunie cilvēki novērojuši, ka pircējiem ļoti garšo pumperniķeļi. „Tie mums ir topā, vēl daudziem garšo burkānu rauši,” saka Ilze. „Mani kā mazo ražotāju pandēmija nav ietekmējusi. Pircēji novērtē, ka viss tiek gatavots mājās un ir bez konservantiem. Vietējos cilvēki atbalsta.”
Tirgus darbu sāk 7.00, bet "Talsu piensaimnieku" pircēji sāk gaidīt jau no sešiem rītā. „Mēs to zinām, tāpēc cenšamies sešos būt klāt,” saka pārdevēja Zane Vadone, kura šurp brauc 12 gadus. „Domāju, ka mums izveidojusies laba sadarbība. Visvairāk pērk krējumu, pienu – izlejamo produkciju, arī sieru dūšīgi ēd.”
Garām nevaram paiet vietai, kur uz galda izliktas krāsainas adītas zeķes, jo tās piesaista uzmanību. „Man jau no bērnības patīk košas krāsas, es nemaz uz tām pelēkajām neskatos,” saka adītāja Irēna Puķe, kura atbraukusi no Vānes pagasta Kandavas novadā. „Nevar teikt, ka adu sen, jo pirmās zeķes noadīju pirms gadiem sešiem. Tagad tuvojas rudens, un cilvēki lūkojas pēc siltām zeķēm.”
Intas Jansones teksts, Lailas Liepiņas foto
Lappuse laikrakstā “Kurzemnieks” tapusi ar Kuldīgas novada pašvaldības līdzfinansējumu.
