Vai tiešām mums nav, ko vilkt?

16/10/2020

Tiek lēsts, ka ap 20% no pasaules ūdens piesārņojuma rada tekstilizstrādājumu krāsošana un ražošana. Procesā tiek izmantots apmēram 3500 ķīmisku vielu, no kurām 750 klasificētas kā bīstamas veselībai un 440 – kā bīstamas videi. Jaunu apģērbu ražošanā tiek patērēti arī citi resursi, piemēram, ūdens. Jo mazāks veikalos būtu pieprasījums pēc jauniem apģērbiem, jo vairāk samazinātos šo resursu patēriņš.

Taču cik gan bieži mēs, skatoties uz skapja saturu, sakām liktenīgos vārdus: „Man nav, ko vilkt!” Un tieši tamdēļ tik bieži dodamies uz veikalu pēc jaunām štātēm. Iemesls nav tālu jāmeklē – izlaidums, balle, ciemiņi, savukārt vecais – apnicis, nav modē, vairs nepatīk. Tik reti dzirdu kādu sakām: „Saplīsa, vairs nevarēju salabot, tādēļ nopirku jaunu.” Visbiežāk taču saplēstais tiek izmests tāpat kā nemodernais un apnikušais. Apģērbi kļuvuši tik pieejami, ka, aci nepamirkšķinot, esam gatavi pavērt naudas maku, lai nopirktu jaunu.

Dažkārt iemesls ir vienkārši garlaicība. Šopings dažiem ir teju vai sporta veids. Tad arī aizmirstam, cik tas viss ir lieki un cik daudz ļauna nodarām planētai. Pieprasījums rada piedāvājumu, un esam kļuvuši bezgala alkatīgi.

Mana bērnība deviņdesmitajos nemaz nebija tik slikta, lai gan vairums ziemā valkājām vienādus oranžus mētelīšus. Apģērbs izpildīja savu galveno uzdevumu, kamēr svarīgākas bija pavisam citas vērtības. Mūsu vērtību taču nenosaka tas, ka staigājam apkārt, rotājušies pēc jaunākās modes kā tādi pāvi, tomēr mēs to darām. Apģērbu ražotāju mārketings strādā, un mēs darām to, kas no mums gaidāms: pērkam un izmetam.

Lai problēmu aktualizētu un meklētu izeju, 10. septembrī atklāta kampaņa Nav, ko vilkt?, aicinot iestādes, organizācijas un uzņēmumus rīcībai vienoties. Pašā Rīgas centrā, Kronvalda parkā, ir atklāta vides instalācija – apģērbu kalns, kas simbolizē Latvijas tirgū katru gadu ienākošo drēbju daudzumu, kas uzkrājas iedzīvotāju skapjos vai atkritumu poligonos. Tekstilizstrādājumi, kas nonāk vidē, ir tikpat bīstams piesārņojuma avots kā iepakojums un citi atkritumi. Saskaņā ar statistiku pasaulē gada laikā 87% izmantoto tekstilmateriālu kļūst par atkritumiem. Bet sintētiskās šķiedras sadalās tikai 200 gados.

Katru gadu Latvijā nonāk 27 000 tonnu jaunu un lietotu apģērbu jeb 14,3 kg uz vienu iedzīvotāju. Lielākā daļa ievestā jeb 16 000 tonnu ir lietotie, apmēram puse atceļo no Anglijas. Izskatās, ka citām valstīm esam kļuvuši par lietoto apģērbu izgāztuvi. Manuprāt, iegādāties lietotas drēbes un dot tām otru dzīvi ir daudz saprātīgāk nekā pirkt jaunas, jo tas tikai palielina pieprasījumu pēc ražošanas, tātad palielina kaitējumu dabai.

Tomēr būtu jāizbeidz pārmērīgs lietotu apģērbu imports, jo ticu, ka mums pašiem pietiktu, ko šādos veikalos pārdot. Trešdaļa Latvijas iedzīvotāju liekās drēbes vienkārši izmet atkritumos. Cerību vieš Latvijas Zaļā punkta aptauja: 89% iedzīvotāju vēlētos drēbes nodot otrreizējai pārstrādei, ja būtu tāda iespēja.

Lai pasargātu vidi, novērstu piesārņojumu un dzīvotu tālredzīgi, jāmainās domāšanai. Mums jāizvērtē, vai īstermiņa vēlmes patiešām ir svarīgākas nekā ilgstoši ieguvumi no veselīgas dzīves.

Elisa Rudzīte
laikraksts "Kurzemnieks" Nr. 82
16.10.2020